Lāčplēša diena

Ik gadu 11. novembrī atzīmē 1919. gada notikumus, kad Latvijas armija sakāva Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu spēkus Rīgā, atbrīvojot Daugavas kreiso krastu.

1919. gada 8. oktobra rītā Rīgai uzbruka 50 000 vīru lielā Bermonta armija – tās rīcībā bija 100 lielgabali, 50 mīnmetēji, 600 ložmetēji, 120 lidmašīnas, trīs bruņu vilcieni un desmit bruņu automašīnas. Armijas plānos ietilpa uzbrukums Rīgai, kā arī iecere gāzt Latvijas un Igaunijas valdību ar mērķi pārvērst šīs valstis par Krievijas provincēm ar ierobežotu autonomiju bez tiesībām turēt savu karaspēku, pilnībā atjaunojot visas Baltijas muižniecības privilēģijas.

Bermonta armija caur Jūrmalu, Olaini un Ķekavu lauzās uz Latvijas galvaspilsētu, piespiežot Latvijas karaspēku atkāpties Daugavas otrā pusē. Pret Bemonta spēkiem tobrīd stāties pretī varēja vien 11,5 tūkstoši vīru, kuru rīcībā bija deviņi lielgabali, 23 ložmetēji, divas lidmašīnas, viens bruņu vilciens un trīs bruņu automobiļi „Lāčplēsis”, „Zemgalietis” un „Kurzemnieks”.  Tieši Rīgā esošo karavīru skaits sasniedza tikai 5000 karavīru.

Naktī uz 10. oktobri latviešu kareivji bija spiesti atstāt Pārdaugavu, kā rezultātā pagaidu valdība bija spiesta bēgt uz Cēsīm, bet uz Juglas pusi plūda tūkstošiem bēgļu. Sākās latviešu nacionālais pacēlums – dzimtenei palīgā nāca tūkstošiem brīvprātīgo kareivju, izveidojot spēcīgu aizsardzības armiju. Latvijas iedzīvotāji – gan ar atšķirīgajiem politiskajiem uzskatiem, gan pārliecību un dzīves pieredzi vienojās pret ienaidnieku, aizmirstot savā starpā valdošās atšķirības.

Tā kā bija jāpārņem iniciatīva cīņās, kavēties nedrīkstēja ne brīdi – tādēļ Latvijas kareivji ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni ar 500 gūstekņiem. Tikmēr pa Dzelzs tiltu uz Pārdaugavu, dziedot „Div’ dūjiņas” kaujā devās ap simts brīvprātīgo karavīru, no kuriem neviens neatgriezās dzīvs.

I           zšķirošais uzbrukums notika 3. novembrī, kad kaujā pret Bermonta armiju devās 18 latviešu bataljoni un viens eskadrons ar 31 lielgabalu. Salīdzinājumam – Bermonta rīcībā bija 20 bataljoni, 5 eskadroni un 65 lielgabali.

Rēzeknes pulks, kas deva galveno triecienu, līdz tās dienas vakaram jau bija ieņēmis Buļļu salu, Babītes staciju un Piņku muižu. Tieši nedēļu vēlāk notika Latvijas armijas ģenerāluzbrukums. Rīgas pulkam tā laikā izdevās ieņemt Zasu lauku, bet Siguldas pulkam - Torņakalnu un cementfabriku. Nākamajā dienā galvaspilsēta bija brīva, kareivjiem ieņemot līniju Vecdubulti – Stopiņi – Ķekava.

Kā atzīmē: Latvijas Republikas laikā šo dienu, kad tika atbrīvota Rīga, iesāka dēvēt par Lāčplēša dienu. Par uzvaru pār bermontiešiem vēstīja visu Rīgas dievnamu zvani, savukārt kritušie latviešu varoņi tika guldīti Brāļu kapos blakus latviešu strēlniekiem, kas cīņās par dzimteni dzīvību atdeva Pirmā pasaules kara laikā. Ik gadu 11. novembrī Brāļu kapos, kā arī pie Brīvības pieminekļa tiek nolikti ziedi, teiktas svinīgas runas, rīkoti piemiņas pasākumi un klusuma brīži. Lielākajos dievnamos notiek dievkalpojumi, pēc tam notiek militārā parāde un svinīgā godasardzes maiņa pie Rīgas pils. Kinoteātros tiek rādītas Lāčplēša dienas vēsturiskajiem notikumiem veltītas filmas, kā arī organizēti citi tematiskie pasākumi.