25.martā, kad saskaņā ar mūsu kalendāru Māras un Mārītes svin vārda dienu, tiek atzīmēta arī Pavasara Māras diena par godu pavasara atmodai. Ziemas kamanas nomaina rati, zeme kļūst silta, no stinguma mostas dzīvnieki un kukaiņi, sākas dzīvības procesi mežos un laukos. Māras dienas ieražu pamatā ir seni uzskati ar centrālo pamatdomu – reizē ar dabas atmodu rosīgs dzīves posms jāsāk arī zemes kopējiem.

Māras dienas mūsu senčiem bijušas četras: Ziemas Māra jeb Sveču diena (2.februārī); Pavasara Māra jeb Kāpostu Māra (25.martā); Vasaras Māra (15. augustā) un Rudens Māra (8. septembrī). Par šīm dienām ir daudz ticējumu, galvenokārt par laika novērošanu un citām ar saimniecisko labklājību saistītām lietām.

Māra reizēm tiek uzskatīta par kristīgajā ticībā pazīstamo Jaunavu Mariju, un pastāv viedoklis, ka šīs svinamās dienas ir ienākušas no kristiešu svētkiem par godu Jaunavai Marijai. Piemēram, Sveču dienu sauc arī par Marijas šķīstīšanās svētkiem, un baznīcas liturģijā šī diena tiek saukta par Kunga priekšā stādīšanas dienu, jo šajā dienā Vissvētākā Jaunava Marija, izpildīdama šķīstīšanas likumu, ir stādījusi savu Dēlu Dieva priekšā, savukārt 15.augustā Katoļu baznīca svin Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkus.

Šo Pavasara Māras dienu vēl sauc par Kāpostu Māru, Mārinu, Kustoņu Māru, Zāļu dienu, Pavasara Māru, Kāpostnīcu vai Aizgavēni. Lai arī Māras diena ir Kāpostu diena, šajā dienā kāpostus ēst nedrīkstot, labāk baudīt piena ēdienus, brokastīs ēst biezputru. Tāpat kā citās svinamās dienās strādāt nedrīkst, atļauts tikai iztīrīt māju skursteņus. Pēc Pavasara Māras dienas spriež arī par visu gaidāmo pavasari un vasaru, piemēram, ja nakts pirms Māras dienas ir auksta – viss pavasaris būs auksts.

Māras dienas tradīciju pamatā ir senā Kāpostu diena, kad bija pienācis laiks sēt kāpostus dēstiem. Kad Māras dienu svinēja pēc vecā Juliāna kalendāra, tā iekrita 7.aprīlī, un senais ticējums, no šodienas raugoties, bija saprotams. Taču, kad ieviesa jauno Georga kalendāru, tas likās mazliet dīvaini, jo 25.martā bieži vien laukus vēl klāj sniegs. Kāpēc šajā dienā runā par kāpostu sēšanu? Gluži vienkārši – agrāk visas sēklas, arī kāpostu, cilvēki audzēja paši. Jau rudenī izrāva sēklas kāpostus ar visu sakni un nolika pagrabā. Kāpostu Māras dienā uz kāpostgalvām bija izveidojušās sēklas. Māras dienā pie griestiem pakāra kāpostu galviņu ar kacenu uz augšu, un, kad no tās bira sēklas, bija īstais laiks tās likt zemē.

Pavasara Māra ir viena no tām dienām, kad koki sajūt sāpes, tādēļ tos nedrīkst cirst, griezt vai lauzt. Lācis, kurš Mārtiņos aizgājis gulēt ziemas miegu, Māras dienā ceļas augšā, tāpēc arī ļaudīm šajā dienā jāmostas pirms saullēkta, lai lācis neatdod miegu un cilvēks nebūtu miegains visu gadu. Īpaši svētki šai dienā ir ābelēm – tās tiek pušķotas ar lentītēm, lai āboli labi augtu. Māras dienas rītā pirms saullēkta jāiet mazgāties tekošā ūdenī. Jāatzīmē, ka daudzas izdarības Māras dienā sasaucas ar ticējumiem un rituālām darbībām Lieldienās.

Māras diena vienlaikus bija Uguns svētki. Uguni it kā palaida atpūtā un vakarā vairs nededza, pirmo reizi vakariņojot saules gaismā, jo tā jau bija pakāpusies pietiekami augstu. Uguni nededza, lai vasarā lauki un pļavas neaizdegtos no karstuma un būtu pasargāti no uguns nelaimēm un pērkona, kā arī lai vasarā istabā nebūtu daudz mušu un odu.

Māra – tā ir  Māte:  Zemes Māte, Vēja Māte, Dzīves Māte. Viņa ir dzīvības šķīrēja, mūža licēja, sievietības aizbildne. Māte, māja, maize. Arī gods, tikums, tīrība. Māra ir Dieva pretpuse – ja Dievs ir Debesu Tēvs, tad Māra ir Zemes Māte.

Māte Māra, būdama Dieva materiālā izpausme un īpašība, pārstāv visu Dieva laisto radību, tā to veido, uztur un glabā.  Māras ziņā ir visas lietas un norises, ko redzam un sajūtam savā apkārtnē un dabā. Dzimšana un miršana, bērnu un jauniešu audzināšana, tikumu ievērošana, mūža galā – auguma un veļa saņemšana, gādība par cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, stādiem un visu radību dabā un dievišķās saskaņas uzturēšana kā Šajā, tā Viņā saulē – tas viss ir Māras ziņā.