Vasarsvētki

Vasarsvētki tiek svinēti 50ajā dienā pēc Lieldienām, kas parasti iekrīt svētdienā laikā no 10.maija līdz 13.jūnijam. 2010.gadā Vasarsvētki ir 23.maijā.

Vasarsvētki ir pavisam neparasti. Varbūt kādam īsti nav skaidrs, kas tajos tiek svinēts, – vai vasaras sākšanās? Notiek visas dabas atplaukums, telpas rotā meijas, zied ķirši un ābeles. Tā patiešām arī ir – vasara ir sākusies. Visa daba – gan mežā, gan pļavās, gan laukos – ir atdzimusi. Pēc aukstās ziemas viss pēkšņi ir dzīvības pilns.

Tomēr Vasarsvētkos tiek svinēts arī kas cits: tā ir ne tikai dabas, bet arī mūsu garīgā atdzimšana, un meijas simbolizē šo mūsu garīgo atdzimšanu.

Kristīgās baznīcas kalendārā Vasarsvētki līdzās Ziemassvētkiem un Lieldienām ieņem īpaši svarīgu vietu. Ziemassvētki ir Dieva Tēva diena, kad Tēvs dod pasaulei savu Dēlu, kas ienāk šajā pasaulē kā bērns. Lieldienas ir Kristus svētki, viņa augšāmcelšanās, nāves uzvaras diena. Un Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, Gara izliešanas svētki. Šeit parādās Svētā Trīsvienība, kas ir svarīga kristīga atklāsme.

Svētais Gars, Vasarsvētku dienā iemiesojies apustuļos, ir palicis nesaraujamā vienotībā ar baznīcu, padarot īstenus tās sakramentus un patiesas tās mācības. Kristieši Vasarsvētkus uzskata par Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Baznīcas vēsturē Vasarsvētku rituāli savu nozīmi ieguva diezgan vēlu, 425.gadā šos svētkus ieviesa kā atsevišķi svinamu dienu.

Bībele stāsta, ka Vasarsvētku dienā Jēzus mācekļi bija sapulcējušies, kad pār viņiem tika izliets Svētais Gars. Namā, kur viņi sēdēja, “nāca rūkoņa, it kā pūstu stiprs vējš, (..) un parādījās uguns mēles.” Turklāt ļaudis, kurus līdz tam šķīra atšķirīgas valodas un pat domāšana, piepeši spēja viens otru saprast.

Vētra un uguns izsaka to, kādas izmaiņas rada Svētais Gars. Caur Svēto Garu pasaulē atklājas Dieva darbība, caur Svēto Garu mēs arī saņemam grēku piedošanu. Svētais Gars vieno cilvēkus, saista kristiešus pie kristīgās kopības un dod spēku sludināšanai.

Vasarsvētku notikums apliecina, ka Baznīca nav cilvēku veidota organizācija, bet gan Svētā Gara iedvesmotu cilvēku kopība, kura nāk kopā dievnamos, kalpo un liecina citiem par Kristu nevis pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka tā ir šo cilvēku garīga pārliecība un ticība.

Svētā Gara un Vasarsvētku simbols ir balts balodis, kas nolaižas pār mums no debesīm. Tā spārnu skāriens simbolizē to, ka arī katra cilvēka personīgajā dzīvē nav citu spēku gara kā tikai Dieva gars. Vasarsvētkos mainās baznīcās izmantojamā liturģiskā krāsa. Svētā Gara krāsa ir sarkanā, ko lieto Vasarsvētkos. Sākot no Lieldienām, baznīcās altārpārsegos, stolās un citos liturģiskos priekšmetos dominēja baltā krāsa, bet nākamajās svētdienās pēc Vasarsvētkiem līdz par Mirušo piemiņas dienai rudenī baznīcās izmanto zaļo liturģisko krāsu.

Jau izsenis latviešiem Vasarsvētki saistās ar meiju smaržu. Līdzīgi kā Jāņos ir meijas (dzīvi augi ar ziediem), tā arī Vasarsvētkos ir meijas (dzīvi augi bez ziediem). Saskaņā ar latviešu tradīcijām dienu pirms Vasarsvētkiem visi tīra un pušķo sētu, sakopj istabas, slauka pagalmus, izpušķo māju. Istabās tiek ienesti bērzi un ceriņi. Daba ir atvērusies visā savā krāšņajā jaukumā, Vasarsvētki allaž tiek gaidīti ar skaidru, siltu un jauku laiku.

Ticējums vēsta, ka pērkons pirms Vasarsvētkiem liecinot par gaidāmu siltu vasaru.

Mūsdienās Vasarsvētkus mēs varam nosvinēt gan atbilstoši kristīgajām tradīcijām jeb ar gājienu uz īpašo dievkalpojumu savā baznīcā, gan ar pārgājienu pretī vasarai, noorganizējot pikniku kopā ar ģimeni un draugiem. Vasarsvētki iekrīt laikā, kad pilnā sparā zied rapsis un ceriņi, un šo dienu var piepildīt ar braucienu apbrīnot rapšu laukus un izsmaržot ceriņu dārzus Zemgales pusē.