Lieldienas ir pavasara saulgrieži. Tās iezīmē pavasara punktu, kad turpmākā Zemes ritējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa – samazināties, diena ir kļuvusi garāka par nakti.

Lieldienas ievada Klusā nedēļa ar Pūpolu svētdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu, Kluso sestdienu, kurai seko Lieldienas.

Mūsdienās kristiešu tradīcijas ir savijušās ar senlatviešu tradīcijām. Lieldienu svinēšana saistīta ar rituālām darbībām, kad cilvēki palīdz atmosties zemei un veicina tās svētību, kā arī saistīta ar laika pareģošanu, auglības un veselības nodrošināšanu.

Svētdienā pirms Lieldienām ir Pūpolu svētdiena jeb Pūpolnīca, kad saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām kaut vienam no mājas ļaudīm agri no rīta jāpieceļas un jānoper ar pūpolu žagariņiem pārējie mājas mītošie, skaitot:

Pūpols, pūpols – apaļš kā pūpols,

Vesels kā rutks, lunkans kā žagars,

Sarkans kā ābols, zaļš kā zars,

Drošs kā lauva, veikls kā vāvere!

Slimība ārā, veselība iekšā!

Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena tautas apziņā saistīta galvenokārt ar burvju un raganu aktivizēšanās laiku. Zaļajā ceturtdienā esot jātīra māja, jāizmet viss, kas pa ziemu sakrājies lieks, tad mājvieta visu gadu būs tīra. Bet saskaņā ar ticējumu nedrīkst neko nest mājās dabā plūktu, lai kukaiņi un rāpuļi vasarā nenomoka. Lielajā piektdienā dārzā augļu kokos var karināt dzijas kamolīšus, lai tajā gadā būtu bagāta raža. Lielajā piektdienā jāgatavojas Lieldienām, jāmeklē šūpoļu kāršanas vieta un jāizvairās no ciemos iešanas.

Lieldienu rītā ir jāceļas līdz ar saullēktu un jāmazgā mute pret sauli tekošā ūdenī. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu. Ja Ziemassvētkos visas drēbes jāvelk tīras, tad Lieldienās jāapģērbjas pilnīgi jaunā tērpā.

Lieldienu svarīgākā maltīte ir brokastis, tāpēc brokastgalds jāklāj ar sevišķu rūpību. Galdautu liek dzeltenu vai zaļu. Uz galda liek vāzi ar pūpoliem, izplaucētiem bērzu zariem, ar pirmajām pavasara puķēm – vizbulītēm, sniegpulkstenītēm, krokusiem, narcisēm. Mūsu senčiem Lieldienu maltīte ir bijusi daudz trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājumu jau beigušies. Ēdieni galvenokārt ir no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši: vārītas olas, zirņi un plācenis vai rausis. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību.

Olu krāsošana, ēšana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir galvenās tradīcijas Lieldienās. Vienkāršākais un biežāk sastopamais olu krāsošanas veids ir vārīt tās pa ziemu sakrātajās sīpolu mizās, apliktas ar jaunām bērzu lapiņām, putraimiem, ietītas krāsainās lupatiņās, aptītas ar dzīpariem utt. Olas var likt arī ūdenī, kurā novārītas bietes, asinszāles, mellenes vai aronijas, alkšņu mizas, kumelītes un citi dabīgie materiāli. Mūsdienās veikalā nopērkamas arī dabiskās un sintētiskās pārtikas krāsvielas.

Lieldienu simboli ola un zaķis, ko pazīstam mūsdienās, ir nākuši no pagāniskajām tradīcijām – ola kā saules un arī jaunas dzīvības, bet zaķis – auglības un bagātības simbols. Kristietībā ola nozīmē Kristus augšāmcelšanos, pārvarot visus šķēršļus (noveļot akmeni no kapa), līdzīgi kā cālis izšķilšanās brīdī pārvar olas čaumalas pretestību.

Olu ēšana nepieciešama, lai augtu apaļš kā ola, tas attiecas arī uz saimniecībā esošajiem lopiem, dzīvniekiem. Pirmo Lieldienu olu ēdot, nedrīkst to saskrāpēt, jo katra skramba nozīmējot slimību. Kurš ēd olu bez sāls, vasarā daudz melos. Lai olas nepārsprāgtu, tās vārot, nedrīkst runāt un smieties.

Ar olām Lieldienās saistīts daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, tās ripina, ar olām mainās. Neiztiek arī bez sišanās ar olām. Katrs saņem savu olu un iedomājas kādu vēlēšanos. Tad olas sasit ar tievgaļiem kopā. Kam ola nesaplīst, tam vēlēšanās piepildās, bet sasistā ola jāatdod stiprākās olas īpašniekam.

Šūpošanās Lieldienās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Un jo augstāk šūpojas, jo labāka raža būšot gaidāma. Jāšūpojas arī tādēļ, lai vasarā odi nekostu. Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpoļu kāršanu puiši dabūja cimdu pāri, alu vai tml. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc Lieldienām šūpoles parasti izjauc un sadedzina, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Kristīgā baznīca Lieldienas svin kā Kristus augšāmcelšanās svētkus – nozīmīgāko un priecīgāko baznīcas notikumu. Kristietībā Lieldienas ievada Klusā nedēļa – 40 dienas ilgušā Lielā Gavēņa kulminācijas brīdis, kurā tiek pieminētas Kristus ciešanas un nāve. Katrai šīs nedēļas dienai līdz Lieldienām ir īpaša nozīme.

Kristiešiem visā pasaulē Zaļā ceturtdiena ir Svētā vakarēdiena radīšanas diena, tāpēc ļaudis ar īpašu degsmi iet pie dievgalda. Galvenais Zaļās ceturtdienas notikums ir Jēzus un viņa mācekļu pēdējais mielasts. To tad arī šai dienā svin visa pasaule. Šajā dienā cilvēki necenšas uzsvērt savu lielumu un bezgrēcību – tas ir kluss pārdomu laiks, sevis izvērtēšanas laiks. Zaļās ceturtdienas liturģiskā krāsa ir balta.

Lielā piektdiena ir diena, kad Jēzus tiek sists krustā. Jēzus ir apsmiets un nozākāts, tuvāko draugu nodots. Ar ērkšķu vainagu galvā viņš dodas uz Golgātas kalnu, nesdams savu krustu. Jēzus krusta ciešanu laikā visapkārt satumst, droši vien to var dēvēt par cīņu ar ļauno – caur savām ciešanām Jēzus atbrīvo visu cilvēci no grēka varas. Šajā dienā valdošā ir violetā, ciešanu krāsa.

Klusā sestdiena ir pati klusākā no visām Klusās nedēļas dienām. Diena, kad Kristus dusēja kapā. Viņa mācekļi bija bailēs aizbēguši. Kristus kapam priekšā aizvelts liels akmens. Baznīcās šajā dienā neskan ērģeles un klusē zvani. Pēc pusnakts tiek iedegtas visas ugunis, jo sākas gaišie Lieldienu jeb Kunga Kristus augšāmcelšanās svētki – mazās Lieldienas.

Lieldienas tiek svinētas par godu Jēzus Kristus augšāmcelšanās faktam, kas ir kristiešu vecākie svētki un apliecina, ka nāve nav beigas, bet sākums jaunai dzīvei ārpus kapa. Šis notikums ir kā uzvara pār grēku, nāvi, cilvēkiem dāvā mūžīgās dzīvības cerību. Lieldienu svētki ir tāds kā aicinājums cilvēkiem kļūt citādiem, labākiem, apgarotākiem.